Pārējais viss pēc ieturētām latviešu tradīcijām:
Jāņubērni
P.S. Baiba* (īstajā vārdā Inga) bija līmenī! :)

* Padomju laikā bija tāda suvenīrlelle Baiba (kāds varbūt pat atcerās).
Jāpiebilst, ka ārstēšana ar tautas metodēm izdevās. Protams ātro dzīšanas procesu ietekmēja arī svaigais kalnu gaiss un lielā vēlēšanās iemēģināt sniegu. :)
Pirmo dienu (vēl ārstējoties) pavazājos apkārt, pavizinājos ar pacēlējiem un pabildēju pārējos slēpotājus. Lūk kā pozē Gunta un Temo.
Mūsu namiņš bija vienkārši ģeniāls, tieši blakus trasei un ļoti silts (kas ir ļoti svarīgi, kad ārā putenis un -25 grādi). Kad pirmajā vakarā putenī ieradāmies namiņā atklājās, ka vētra apgāzusi pāris stabus un Gudauri nav elektrības, tā nu pirmo vakaru pavadījām kabatas baterijas gaismā komunicējot ar esošajiem mājiņas iemītniekiem un ēdot viņu vārīto zupu :)
Vakaros tika piedāvāta ekskluzīva iespēja - masāža!
Kādā dienā, kad bija skaidrs laiks izdomājām uzbraukt ar augstāko pacēlāju kalna galotnē un paskatīties kā izskatās no augšas. Satināmies šallēs, uzlikām brilles, atstājām ekipējumu lejā (jo no turienes laist lejā nebija mūsu nodoms (un nebūtu jau arī pārāk prātīgi - tur slalomā trenējas Gruzijas sportisti)), un braucām augšā. Nu ko lai saka. Skaisti tur augšā. Vējš gan neprātīgs un pūš no kājām nost. Bet nu redzējām Ositiju, redzējām Krieviju, redzējām Gruziju no augšas un braucām lejā.

Šī ir mana un Ingas mīļākā trase (nr.4), lēzens un nav neviena "lidotāja" - domātā speciāli tiem, kas mācās. Te lūk mēs arī pavadījām pēdējās divas dienas krītot un ceļoties, kamēr rokas bija tādā nespēkā, ka vakarā gurķa gabalu līdz mutei nevarējām pacelt :D
Te var redzēt tos 18km pa kuriem var vizināties, dzīvojām mēs tur kur sākas otrais pacēlājs (apmēram), no rīta braucām augšā ar otro, tad biški uz leju un uz ceturto. Piektais vēl bija slēgts. Esot pa maz sniega, 1 metrs šeit ir maz...

Pēdējā vakarā atbrauca mājiņas saimnieks ar paziņojumu, ka šodien svinam jauno gadu (atkal latvieši visus datumus sajaukuši, nez kapēc bijām iespringuši, ka vecais jaunais gads būs dienu vēlēk). Nokrāvām galdu ar visu kas bija, apsēdāmies un svinējām arī šos svētkus pa otram lāgam.
Bet ar to vēl viss nebeidzas. Še ku reku klāt Ingas dzimšanas diena. Atkal ēst taisīšana, papildus dakšiņu un glāzīšu meklēšana, apjausma, ka lielākais katls tomēr ir par mazu un pārējās izklaides. Bet "We can do it!" :) Izdarījām! Iekārtoju pat "fotosalonu", kur visiem sabildēties ar jubilāri (te visas bildes nelikšu, viesu bija tiešām daudz).
Vēl tik kopbilde ar pēdējajiem viesiem (kuri neizrādījās pēdējie). Nākamajā vakarā ciemos vēl atnāca Kristīne, Lado un Mia, jo nevarēja ierasties īstajā datumā.
Nu tagad gan balle beigusies... Huuuu...
P.S. Iepriekšminētais teiciens par gada otro dienu darbojas arī Vecajā jaunajā gadā. 15. janvāri pavadījām svinot dzimšanas dienu. Vai tāds būs viss nākamais gads...? Hmmm...
Otrais: Jaungada sagaidīšana ar koncertu un salūtu Brīvības laukumā, es gan, jāatzīst, svinēju kopā ar dažiem no Latvijas atbraukušiem draugiem. Pēc tam vēl paspējām aiziet viesos (ap 4iem), un aiziet gulēt (kā nu kurš) ap 7iem vai 11iem rītā.
Kārtīgi izgulējušies (dažam tas izdevās pat līdz 5iem pēcpusdienā, tādēļ šis gruzīnu teiciens par otro janvāri ir īsti vietā), devāmies ciemā pie gruzīnu-latviešu ģimenes Kristīnes un Lado (realizējot dzīvē lielo tautu staigāšanau), kur mūsu acīm pavērās piekrauts galds.
Kārtīgi pabrokastojuši devāmies atkal atpūsties, jo otrajam janvārim bija ieplānota īpaša programma :)
Pa ceļam bagažniekā vēl iekrāmējām divus Gruzijā strādājošus britus, kas mēģināja uzbraukt pa serpentīnu pāri 1000m augstumā (virs jūras līmeņa) ar vasaras riepām :)
Bet kalni vēl skaistāki par mums! :)


Tā kā abas ar Ingu devāmies iečekot sitāciju (džinsos pa kalnu šļūkt lejā pirmoreiz mūžā neparakstījāmies), mūsu mērķis šajā skaistajā dienā kalnos, bija apjautāties par viesnīcu un viesu māju iespējām un cenām. Tos savukārt visērtāk ir izdarīt iepazīstoties ar vietējajiem. Un tad ... kāpjot lejā no kalna, mani notrieca :)
Tad nu "notriecējs" mūs aizveda papriekš pie ārsta (kurš pateica, ka ir tikai kārtīgs sasitums kājai, bet būšu dzīvotāja un pēc nedēļas varēšu mierīgi pati iemēģināt sniegu), tad uz jauku viesu namiņu, sadzirdīja ar čaču par veiksmīgo iepazīšanos un tā nu mēs klausoties tostus un malkojot čaču, sēdot uz ērta dīvāna (nevis vazājoties apkārt pa viesnīcām) noskaidrojām visu vajadzīgo. Nu ko lai saka, sanāca superīga jaungada otrā diena!