Atkal aizritējuši trīs mēneši. Šoreiz emigrācijas virziens tika nosprausts uz Turciju un turp savukārt var nokļūt caur reģionu Gruzijā, ko dēvē par Adžāriju (šiem tur ar kaut kāda autonomija). Lai tur nokļūtu, ir jāizbrauc cauri gandrīz visai Gruzijai 400km līdz pat Melnajai jūrai uz Batumi, no turienes savukārt 15km attālumā atrodas robeža pilsētiņā Sarpi.Tad nu no ļoti labiem cilvēkiem aizņēmāmies mašīnu, sametām tur guļamaisus un devāmies ceļā. Ar milzonīgu sajūsmu (un regulāri spiegdama) Inga sēdās pie stūres. Braucot ārā no Tbilisi sāka līņāt, pabraucot vēl 30km sāka snigt, aizbraucām pusceļu līdz kalnu pārejai, kur caur maksas tuneli nokļūt otrā pusē ir daudz ērtāk nekā līkumot pa sniegotajiem ceļiem (un kas gan galu galā ir viena lara), un otrā pusē jau pēc pāris minūtēm sākās pavasaris. Tā vizinoties caur pilsētiņām un miestiņiem nokļuvām tieši pie pie Melnās jūras. Sajūsminātie latvieši kliegdami skrēja jūras krastā lasīt gliemežvāciņus (te kā saprotat viņi ir lielāki, nekā pie Baltijas jūras atrodamie, tāpēc arī sajūsma lielāka :) ).
Izbraucām cauri Batumi, lai vēl paspētu pāriet robežu līdz pusnaktij. Eh būtu diena varētu iedoties dziļāk Turcijā, palūkotos kā tur ļaudis dzīvo (mašīna nebija mūsējā, tādēļ ar to pāri robežai doties nevarējām). Palūkojām Sarpi, iegājām bodē pēc turku saldumiem un tējas un devāmies atpakaļ uz Gruziju.
Pārnakšņojuši pie organizācijas biedres Maiko kādā ciematiņā pie Batumi, no rīta piecēlāmies tā paagrāk, lai paspētu kaut ko aplūkot pilsētā. Tas mums izdevās - ieraudzījām, ka kalna galā atrodas baznīciņa un nolēmām, ka vajag turp tikt. Inga tikai sajūsmā saberzēja rokas un spieda gāzi grīdā. Bet diemžēl mūsu zaļais "velosipēds" nu galīgi nav džips, pusceļā nācās kāpt ārā un doties pastaigā, par ko galīgi nebēdājāmies, jo Batumi pavasaris un pastaiga pa serpentīnu vienkārši bauda.
Pa ceļam viens vietējais mūs iepazīstīnāja ar konfekškoku. Augļi tādi interesanti un mazliet atgādina pēc garšas banānus.
Sapriecājāmies par ziedošanjām puķītēm (vēl bija ziedot redzamas sniegpulstenītes un pat krūmrozes).
Mazliet Indonēzijas :)
Meitenes gaida kamēr saimnieks izraks Oskaram citronkoku, ko mājās iestādīt podiņā. Tā mēs arī atpakaļ braucām - uz aizmugurējā sēdekļa divas vāveres (Osis un Liene grauza riekstus) un citronkoks. :)
Te viens neizrakts eksemplārs. Tādi (un ar mandarīniem un apelsīniem pilnie) te atrodas katrā piemājas dārziņā.
Brokastīs īsts, autentisks adžariešu hačapūris :) Vidējais izmērs (XL) (es ar viņu galā netiku).
Gruzijā ir vairākas klimata joslas (...laikam jāatkārto 8.klases ģeogrāfijas tēmas), Batumi atrodas subtropos. -5 oC ir aukstākais, ko viņi piedzīvo. Normāla ziema ir +10 - +15oC. Nu kā jums ziemiņa?
Nedaudz Ķīnas...
...un kukurūzas.
Mandarīni atkritumos gluži kā pie mums āboli, kad vairs pat cūkas viņus neēd :)
Zivju un pīļu tirgus.
Un pa ceļam mājup vēl ieskrējām Japānā. :)
p.s. Mani redzēsiet ceļojuma videomateriālā (tad kad viņš būs tapis).
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru